Domnīca

Viens no Integrālā izglītības institūta (I3) pieprasītākajiem kursiem piedāvā pieaugušajiem apgūt un savā dzīvē praktizēt četras inteliģences. Viena no tām – emocionālā inteliģence – prasme atpazīt un darboties ar savām un līdzcilvēku emocijām. Tā cilvēkiem palīdz gan sadzīvē un attiecību veidošanā, gan dod iespēju jēgpilni integrēt visas savas dzīves laikā iegūtās pieredzes.

Kad domājam par bērnu audzināšanu, bieži vien skaisti runājam par vecāku un bērnu attiecībām kā uzticības pilnu sadarbību. Taču realitātē sadarbības faktiski nav – vecāki pasaka bērnam – ko darīt, kā darīt un kad darīt, par “sadarbību” uzskatot savas gribas kaskadēšanu jeb savu vēlmju uzspiešanu bērnam. Kurš gan savā dzīvē nav dzirdējis vai pats izmantojis teicienu – “kad izaugsi liels, tad varēsi darīt kā gribi, bet līdz tam…”.

Daudzi no mums noteikti atceras mulsumu un satraukumu, ko vidusskolā radīja vecāku, radinieku un skolotāju uzstājīgie jautājumi – vai jau esi izlēmis, ko darīsi pēc skolas beigšanas, vai jau zini, par ko vēlies dzīvē kļūt…

Bija iecerēts, ka NPAIS sniegtie dati palīdzēs atklāt un novērst bērnu tiesību aizsardzības jomas vājos posmus – nodrošinās, ka neviens bērns “nepazūd sistēmā” un ka bērna vajadzības tiek laicīgi pamanītas un risinātas.

Mēs investējam programmatūrās, mašīnās, sistēmās, pieejas procesos – viss modernākais mums ir nopirkts. Mēs aicinām koučus, trenerus un izmēģinām neskaitāmas jaunas, svaigas pieejas. Bet konkurētspējā aizvien atpaliekam. Kāpēc?

Ir dzīves jomas, kurās joprojām esam viduslaikos, ticam un ceram, ka spējam iztikt bez jebkādas izglītības un zināšanām. Un viena no tām ir vecākošana, iespējams, nozīmīgākā no mūsu dzīves lomām.

Teicamniekus vecāki vedīs uz kafejnīcu, bet slinkākajiem ieteiks saņemties vai sūtīs uz vasaras darbiem. Visu zināšanas būs izmērītas un kļūs par daļu no bezkaislīgas skolu statistikas. Bet tas, kas netiks atspoguļots atzīmju tabulās un, iespējams, paslīdēs garām, ir mūsu bērnu un jaunieši emocionālais stāvoklis un labbūtība.